Neilgi pirms svētku brīvdienām Rīgā notika vienas no divam populārākajām Latvijas partiju apvienībām – „Saskaņas centra” – kongress, kura gaitā lielā mērā tika dalīta vēl nenomedītā varas lāča āda. „Saskaņas centrs” beidzot ir pārliecinoši uzvarējis konkurencē par krievvalodīgo elektorātu, un šobrīd lolo cerības, ka pēc nākošajām Saeimas vēlēšanām, pēc divdesmit gadus ilgas atrašanas opozīcijā, beidzot varētu arī iekosties ne tikai dažu Latvijas lielāko pilsētu, bet arī visas valsts varas pīrāgā.

(Atbilstoši pēdējām sabiedriskās domām aptaujām, aprīlī par SC balsotu 16,2% vēlētāju, bet populārākais politiskais spēks ir partiju apvienība „Vienotība”, kuru atbalsta 17% pilsoņu.)

Šobrīd SC iespējas pēc vēlēšanām kļūt par varas partiju gan nešķiet īpaši reālas – kā „Vienotība” tā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kuru aprīlī būtu gatavi atbalstīt 7,4% vēlētāju, un kuras īpaši neslēpj, ka būtu gatavas turpināt sadarbību arī pēc vēlēšanām, ir politiskie spēki ar nacionālu ievirzi, kuri pret promaskaviskajiem Latvijas politiķiem izturas ļoti rezervēti. Tajā pašā laikā šodienas aptaujas ir kas viens, bet vēlēšanas – pavisam kas cits. Nekur un nevienos kapos vēl nav nozvanītas nedz Tautas partijas (TP) nedz LPP/LC bēres, kuras apvienojoties un tērējot reklāmai milzu līdzekļus var arī „sakasīt” ne tikai iekļūšanai Saeimā nepieciešamos piecus procentus vēlēšanu dalībnieku balsu. Ja ņem vērā, ka abu minētu partiju krusttēviem politika ir bizness un otrādi, tad par nacionālajiem principiem var droši aizmirst. (LPP/LC jau ilgāku laiku veido koalīciju Rīgas domē kopā ar SC, savukārt Tautas partija reti „veiksmīgi” izmanījās notirgot Krievijai Abreni, arī ar tā paša SC atbalstu.)

Tajā pašā laikā pastāv kāda interesanta nianse. SC, protams, ir promaskaviska partija un Rīgas mērs Nils Ušakovs Krievijā viesojas daudz biežāk un labprātāk, nekā Eiropas valstīs, taču SC programdokumentos (atšķirībā no „saskaņiešu” piebeigtajām „bitēm” jeb PCTVL) nekur nav pieminēta nedz divvalodība, nedz pilsonības piešķiršana visiem okupācijas gados Latvijā iebraukušajiem krievvalodīgajiem. Vismaz oficiāli SC līderi centīgi izvairās no šo jautājumu apspriešanas, to vietā uzsverot ekonomiskās sadarbības ar Krieviju izdevīgumu. Nekur gan nav teikts, ka jautājumi netiks aktualizēti gadījumā, ja SC nonāks pie varas, taču vismaz līdz šim „saskaņieši” kaut kā nesteidzas ar impērijas karogu vicināšanu.

Savukārt kas attiecas uz ekonomisko programmu (pilna SC programma tiks prezentēta maija beigās, kongresā tika iezīmētas tikai vadlīnijas), tad tā visai minimāli atšķiras no „Vienotības” ekonomiskās programmas. Piemēram, partiju apvienības Ministru prezidenta amata kandidāts Jānis Urbanovičs vēlētājiem solīs progresīvā nodokļa ieviešanu nekustamajiem īpašumiem un juridiskajām personām, bagātības nodokļa ieviešanu fiziskajām personām un akcīzes nodokļa piemērošanu luksus klases precēm. Tāpat tiks solīts nepieļaut pensiju un sociālā nodokļa likmes samazināšanu. Vienīgās būtiskās atšķirības abu vēlēšanu apvienību retorikā ir SC nekritiskā attieksme pret tā dēvētajiem oligarhiem (savu koalīcijas partneri Rīgas domē tā kā nebūtu pieņemts kritizēt no rīta līdz vakaram, bez tam oligarhu partijas ir SC galvenā cerība tikšanai pie varas) un jau pieminētā mīlestība pret ekonomisko sadarbību ar Krieviju.

Secinājumi šeit rodas paši no sevis. SC šī brīža stratēģija ir tāda, ka partijai faktiski atstāj gandrīz visiem latviskajiem politiskajiem spēkiem brīvas rokas sadarbībai. Vieni varēs teikt, ka SC nav nekādi radikālie krievu nacionālisti (ja nu vienīgi tur atšķiras attieksme tādos „mazsvarīgos” jautājumos kā okupācija, leģionāri vai izsūtīšanas) savukārt otri – bļaustīties par ekonomiskajām perspektīvām. Taču kas pats svarīgākais, tad SC, ja tā vēlas kļūt par varas partiju, ir vitāli nepieciešams sadarbības parneris no latvisko partiju vidus. SC nav savas, partijai lojālo ierēdņu bāzes, vismaz Vidzemē un Kurzemē nē. Šai bāzei arī nav no kurienes rasties, tādēļ bez sadarbības ar tādu partiju, kurai šī bāze ir, SC visnacionālā vara būs vienkārši ilūzija. Ļoti jācer, ka mēs nenonāksim līdz brīdim, kad nacionālie politiskie spēki sāk meklēt iemeslus sadarbībai ar SC.
 
Kaspars Valcers, speciāli www.2v.lv